Akadēmiskais centrs
Fragments no intervijas:
Alma Mater: Ir skaidrs: ja eksperimentos un pētījumos tiek izmantoti dzīvnieki(es te nerunāju par cilvēkiem), tad pareizi būtu samazināt stresu, sāpes, kam šie dzīvnieki tiek pakļauti. Tajā pašā laikā te parādās jautājums, uz kādām dzīvām būtnēm var attiecināt var attiecināt stresa un sāpju jēdzienus. Ļoti vulgarizējot – sākot ar kādu attīstības pakāpi, organisms spēj just sāpes? Un te mēs redzam, ka biologi – plašā nozīmē – atklāj šo pakāpi organismos, kurus iepriekš uzskatīja par būtnēm, kas nav tik komplicētas. Tādējādi mēs nonākam pie zināmā mērā paradoksālas situācijas, kad jaunas zināšanas var apgrūtināt pētnieku darbu, ja viņi vēlas rīkoties bioētiski.
I.Neiders: Es atbildēšu, balstoties nedaudz citā kontekstā. Skaidrs, ka virknē lielu pētījumu programmu, piemēram, Eiropas Savienības Horizon, jau to sākumā tiek pieļauta iespēja, ka turpmāko posmos var rasties bioētiska rakstura problēmas. Un tāpēc tiek piesaistīti ekspreti šo problēmu identificēšanai un risinājumu meklēšanai. Piemēram, es un kolēģe Signe Mežinska esam iesaistīti Horizon projektā Family (Ģimene), kura uzdevums ir pētīt veidus, kā pēc iespējas ātrāk – izmantojot datus par uzvedību, ģenētiku un citus – noteikt cilvēka risku saslimt ar smagām psihiskām slimībām (šizofrēnija un līdzīgas). Tātad ir, sauksim to tā, paredzēšanas instruments, un neizbēgami ir jautājumi, kad mēs šo instrumentu izmantojam, kādu nosacījumu gadījumā drīkst izmantot. Respektīvi, konkrēts pētniecības virziens – šoreiz saslimšanas risku savlaicīga prognozēšana – rit savu gaitu, bet paralēli notiek darbs ar bioētiskajiem jautājumiem.
Intervija (no 14.-17.lpp.) lasāma šeit
